Dramaturģijas darbnīcās vērtē (19.05.2021.)*

The Father/Tēvs

Entonija Hopkinsa un Olīvijas Kolmenas aktiermeistarība ir filmas galvenais trumpis – bez viņu spēles sekot filmas norisēm nāktos grūti. Lai gan tās tematika un jēga ir cēla un būtiska – tā ļauj mums iejusties ar demenci slima vīra ādā, kas vairs nespēj adekvāti novērtēt apkārt ritošo dzīvi. Tomēr stāstā iztrūkst varoņa patiesās dzīves atskaites punktu. Kļūst neiespējami izšķirt, kas ir īsts un kas galvenajam varonim tikai šķiet, un bezgalīgais rēbuss sāk nogurdināt, radot vilšanos, kad tā arī netiekam skaidrībā. Koncepts pārliecinātu divdesmit minūšu filmā, ne pilnmetrāžā. Filma būtiski iegūtu, ja mēs skaidrāk varētu saprast kaut niecīgus zibšņus no Entonija Hopkinsa atveidotā varoņa dzīvesstāsta un attiecībām ar ģimeni

Memories of Murder/Atmiņas par slepkavību

Filmas veidotāji nav baidījušies lauzt tradicionālo detektīvžanru un vērst to eksistenciālā kino virzienā – stāsta stilistika lielā mērā radniecīgs oskarotajiem “Parazītiem”: tā paša režisora veikums. Filma nevairās korejiešu detektīvu dzīvi atainot reālistiskā manierē, netiecoties pēc korektuma – detektīvi pielieto vardarbīgas metodes un nespēj pilnvērtīgi veikt savu darbu gan tāpēc, ka ierobežotas ir viņu spējas, gan tāpēc, ka sērijveida slepkava šoreiz ir izveicīgāks, un arī veiksme ir viņa pusē. Filma interesanta arī ar to, ka tajā nav viena galvenā varoņa. Galvenais filmas veidotājiem ir bijis iekodēt vēstījumu par to, ka diezgan bieži mēs nespējam paveikt to, ko paši no sevis un arī sabiedrība no mums sagaida. Un tas mūs visai bieži arī pašus salauž. Filma ar godīgu skatu uz dzīvi un detektīvu darbu.

Crashing/Kopdzīvotāji

Šī ir Fēbes Voleres-Bridžas debija seriāla scenārija autores lomā. Tajā viņa ir labi ieskrējusies, lai vēlāk radītu gan izteiksmes ziņā svaigo, gan daudz dziļākiem raksturiem un stāstu piepildīto komēdijseriālu “Fleabag/Maita”. Lai gan katram no varoņiem arī šajā seriālā netrūkst kādas aizkustinošas šķautnes, un interesanta ir arī darbības vide (veca slimnīcas ēka, kurā tagad draugu kompānija iekārtojusi sev dzīvesvietu), tomēr joki un attiecības šķiet mazliet mehāniski sastiķētas kopā, kas veido izteiktu “sitcom” stilistikas filmu, kur, iepretim “Fleegab”, līdzpārdzīvojums ir visai nosacīts.

*) Tiek vērtētas tikai dramaturģijas kvalitātes, vērtējums vidējais no klātesošo viedokļiem, piecu siržu skalā. Komentāri – sarunas tēzes.

Dramaturģijas darbnīcās vērtē (14.04.2021.)*

Persian Lessons/ Persiešu valodas stundas

Stāsts par ebreju, kas 2. pasaules kara laikā nokļūst nacistu nāves nometnē.
Lai izglābtos, viņš izliekas par irāni un sāk pasniegt pašizgudrotas “persiešu” valodas stundas nacistu virsniekam. Kaut sižeta aizmetnis ir grods, filma nesniedz līdzpārdzīvojumu – neveiksmes pamatā uzsvars uz tematiku, piemirstot rakstura veidošanas principus: gan galvenais varonis, gan viņa oponents ir tipāži bez konkrētiem, labi motivētiem sapņiem, autori uzskata, ka tas ir pašsaprotami. Politkorektums aizstāj stāstu.

Sound Of Metal/Metāla skaņa

Metāla mūzikas bundzinieks negaidīti zaudē dzirdi. Filma mūs ieved niansētā skaņu un klusuma pasaulē un ļauj iedziļināties nedzirdīgu cilvēku dzīvēs. Tā ne vien lauž stereotipus par dzirdes aparātiem kā vienīgo glābiņu, lai atgrieztos pie “normālas” dzīves, bet arī aicina pārskatīt priekšstatus par to, kas vispār mums dzīvē ir vajadzīgs, lai to uzskatītu par pilnvērtīgu un labu. Kā nemeklēt vieglākos ceļus, bet tos īstos. Pārliecinoši veidoti raksturi, ļauj mums uztvert stāstu, kas svarīgs ikvienam.

Corpus Christi/Kristus miesa

Filma ir patiesi izcila visos parametros. Stāsts par cietumnieku, kas pasludina sevi par mācītāju. Grodais un organiski veidotais sižeta aizmetnis papildināts ar teicami veidotiem raksturiem, kas nodrošina nerimstošu līdzpārdzīvojumu pat tiem, kuriem katoļu baznīcas gaisotne sveša. Filmas tēma – aizspriedumi par dzīvi un pasauli ir postoši ikvienam.

Minari

Filma stāsta par korejiešu ģimeni, kura mēģina izsisties ASV, iekārtojot savu lauku saimniecību. Filmā ir daudz interesantu elementu un “bises”, kurām nāktos “izšaut”, taču tas nenotiek – skatītājs paliek vīlies. Arī raksturi veidoti pavirši, grūti skaidrojama ir to darbošanās loģika. Īpaši neskaidras un mehāniski veidotas sievas motivācijas. Spilgti kairinātāji pamesti pusceļā – piemēram, dēla sirds slimība. Filmas tematika drīzāk nosaukta, taču ar darbiem pierādīta netiek, tādejādi tās sūtījums paliek neskaidrs.

Possessor/Svešā ādā

Galvenās varone, algota slepkava, nespēj savienot darbu ar ģimenes dzīvi. Interesanta ideja, lai veidotu stāstu, kuram mēs varētu sekot līdzi elpu aizturējuši, tomēr tas nenotiek – galvenā varone, kā arī citi tēli palikuši visai iepriekš paredzamu tipāžu līmenī: autoriem interesējusi vien ļoti savdabīgā un aizraujošā mehāniskā “ādas maiņas” tehnoloģija. Līdz ar to filmas stāsts stāv uz vietas, neattīstās.

*) Tiek vērtētas tikai dramaturģijas kvalitātes, vērtējums vidējais no klātesošo viedokļiem, piecu siržu skalā. Komentāri – sarunas tēzes.

Dramaturģijas darbnīcās vērtē (17.03.2021.)*

Aika

Filmā sekojam nelegālās imigrantes Aikas skaudrajiem piedzīvojumiem Maskavā. Tie sākas brīdī, kad varones dzīvē notiek dramatiskas pavērsiens – viņa dzemdību namā atstāj negribētu jaundzimušo, lai dotos atpelnīt parādu, kura dēļ var noslepkavot viņas māsu. Aikas un citu imigrantu dzīve ir nemitīga cīņa ar gandrīz neiespējamo, tostarp liekot domāt par galveno – ko spējam savu sapņu labā.
Un jumts virs galvas un ēdiens daudziem ir greznība, nevis pašsaprotama dzīves sastāvdaļa. Filma rada pārsteidzošu, organisku realitātes sajūtu – kamera  atrodas filmas varonei neticami tuvu, šķiet, ka tā ir mūsu acs, kas ir klātesoša visos notikumos. Eksistenciāli skaudrs stāsts, kas ikvienam liek samēroties.

 

 

 

 

 

 

Nomadland

Filma ir neparasta. Kādam par lēnu var šķist tās plūdums, tomēr, iespējams, tieši tas piešķir filmai poētiskumu un saskan ar vienu no tās skartajām tēmām – dzīves patiesu izbaudīšanu. Filma ir vērtīga arī tāpēc, ka vēršas pret stereotipiem par cilvēku dzīvi pēc 60 gadu vecuma – arī šajā vecumā cilvēki nav “apputējušas mēbeles” mājas bēniņos, tieši pretēji viņi nebaidās ceļot un klejot. Turklāt daudzi no viņiem tāpat kā filmas galvenā varone ir joprojām sava dzīves sapņa meklējumos. Sākotnēji šķiet, ka filmā par didaktisku ieskanēsies sociālā taisnīguma jautājums, tomēr tā izrādās ir tikai fona tēma, galvenā plānā ir cilvēka dzīve un tās vērtīgākie brīži.

 

 

 

 

Filma, kas izraisīja vislielākās diskusijas un viedokļu sadursmes – no pilnīgas nolieguma līdz idealizēšanai. Tā skar aktuālo sieviešu tiesību un diskriminācijas tēmu. Tomēr tās skatījums uz šo tēmu šķiet par plakanu un vienpusīgu, lai to augstu novērtētu skatītājs, kuram pašam gribas domāt līdzi un uzdot jautājumus. Filmas galvenā varone nešķiet dzīvs cilvēks, bet vairāk kā lelle vai instruments, kas vēsta iepriekš visai paredzamu un dzīves realitātei neatbilstošu vēstījumu “visi vīrieši ir cūkas un saņems ko pelnījuši”. Tas pat šķiet antifeministiski – tik plakanā veidā parādīt sievieti un viņas pasauli. Daudz interesantāk būtu bijis, ja filma nevis didaktiski “kratītu ar pirkstu”, bet uzdotu jautājumus, kā mēs katrs varam cieņpilni izturēties pret citiem, nepakļaujoties bara spiedienam. Problēmas nevaram risināt, nemeklējot to cēloņus, bet to varētu panākt, ja filmas varoņi būtu veidoti līdzīgi cilvēkiem reālajā dzīvē – ar saviem sapņiem, stiprajām pusēm un vājībām.

 

 

 

 

Дорогие товарищи / Dārgie biedri

Filma ar dubultu pielietojumu un jēdzienisko sūtījumu – sava teicamā profesionālā īstenojuma dēļ atzīta pasaulē, tā tomēr slēpj sevī Krievijas šī brīža iekšpolitisko sūtījumu, kas slavina “stingras rokas” politiku, ko citas izcelsmes vērotājs var nepamanīt. Filmas stāsts veidots uz īpaši neparastas strādnieku sacelšanās fona PSRS 1964. gadā, tomēr tas nav bijis autoru intereses objekts – būtiskāk šķitis protestētājus, kas tika nežēlīgi apšauti, attēlot kā no Sibīrijas nometnēm nākušu bijušo ieslodzīto masu, kurpretim “čekas” darbinieki attēloti kā sirsnīgi ļaudis, kam nekas cilvēciskais nav svešs, un tikai pārpratuma dēļ lijušas asinis. Pārpratumu nebūtu, ja būtu “kārtība”.

 

 

 

 

 

 

*) Tiek vērtētas tikai dramaturģijas kvalitātes, vērtējums vidējais no klātesošo viedokļiem, piecu siržu skalā. Komentāri – sarunas tēzes.

Dramaturģijas darbnīcās vērtē* (10.02.2021.)

Vēl pa vienam/Druk

Četri skolotāji un draugi nolemj pārbaudīt, vai viņu dzīves uzlabosies visu laiku organismā uzturot zināmu alkohola devu – viņi visi alkst atbrīvoties no dzīves rutīnas. Lai gan šī ideja ir asprātīga, tomēr tikai ar to vien aizraujošu pilnmetrāžas filmu neizveidot. To sapratuši arī tās veidotāji, jo filmā pārdomāti izstrādāti galveno varoņu raksturi. Turklāt tas darīts gudri, jo visus četrus vieno viens sapnis – būt par izciliem skolotājiem. Tas izdodas, taču alkohola lietošana izraisa arī paģiras. Eksistenciāls stāsts. Iespējams, filma  tomēr iegūtu, ja tās varoņi būtu mazākā skaitā, jo tad vairāk mēs varētu pievērsties katra priekiem un nedienām.

Platforma/The Platform

Kā mēs katrs rīkotos ekstremālos apstākļos? Vai spētu būt kas vairāk par dzīvniekiem, kas cīnās par dienišķo pārtikas devu? Vai varētu kādā veidā uzturēt dzīvus savus ideālus? Šie ir jautājumi, kas nodarbinājuši filmas veidotāju prātus. Tā kā filmas varoņi ieplānoti tipāžu līmenī, tad tā varētu garlaikot skatītājus, kas vēlas redzēt “īstu” cilvēku pārdzīvojumus un dzīvi. Idejā balstīts kino, domātājiem.

The Painter and The Thief/ Māksliniece un zaglis

Dokumentāls stāsts. Mākslinieces darbi tiek nozagti no galerijas, zaglis tiek atrasts, un māksliniece ar viņu nolemj iepazīties tuvāk. Filma seko abiem galvenajiem varoņiem un viņu attiecībām, kā arī katra personīgajai dzīvei. Skaudrs, līdzpārdzīvojams stāsts par atkarībām, ko raisījušas sabiedrības normu ievērošana. Vērts cilvēkos ieskatīties dziļāk par visiem redzamo virskārtu, jo dažkārt zaglis var izrādīties visīstākais dvēseles radinieks. Iespējams filma spētu izraisīt vēl spēcīgāku līdzpārdzīvojumu, ja mēs vairāk uzzinātu par mākslinieci un viņas pagātni.

*) Tiek vērtētas tikai dramaturģijas kvalitātes, vērtējums vidējais no klātesošo viedokļiem, piecu siržu skalā. Komentāri – sarunas tēzes.