Dramaturģijas darbnīcās vērtē (16.06.2021.)*

Mare of Easttown/Īsttaunas Meira

Seriālā galvenā varone, detektīve, risina vairākus noziegumus, savukārt mēs, skatītāji, arī savā ziņā kļūstam par izmeklētājiem un sēriju pēc sērijas atklājam galvenās varones ģimenes vēsturi un attiecības. Lai gan vēlme uzzināt, kurš ir vainīgs jaunu meiteņu slepkavības lietās, ir liela, tomēr visplašāko emociju spektru un līdzpārdzīvojumu raisa tieši pašas detektīves attiecības ar apkārtējiem. Seriāls piedāvā domāt par daudzām ikviena cilvēka dzīvē svarīgām tēmām. Piemēram, par to, ka mūsu sāpes nevar izsāpēt neviens cits – tikai mēs paši. Un risinot citu problēmas, mūsu netiks atrisinātas. Tomēr mēs arī ārkārtīgi daudz iegūstam nenovēršoties no citiem viņu grūtākajos brīžos, jo tā ir patiesa drosme būt šajos brīžos līdzās. Daudziem tas neizdodas, bet seriāla galvenā varone to dara, pat ja viņai cērt pliķi vai sūta prom. Teicama scenārija uzbūve, pilnvērtīgi, apjomīgi raksturi, kas raisa kaislīgu līdzi sekošanu.

Judas and the Black Messiah/Jūdas un melnais mesija

FIB pārvilināts informants iefiltrējas Ilinoisas melnādaino politiskās kustības Melno panteru kustībā, lai izspiegotu un ziņotu par tās vadoņa gaitām un nodomiem. Šķiet, ka filmas veidotāji pārāk sekojuši līdzi tieši vēsturiskajiem notikumiem, uz kuriem filma ir balstīta, un nav izveidojuši galveno varoņu raksturus tā, lai viņiem būtu interesanti sekot un gribētos just līdzi. FIB pārvilinātais informants ir visai plakans varonis, jo, šķiet, viņu vada vienīgi mantkārība un viņam ilgi arī neizveidojas tuvas attiecības ar kādu citu filmas varoni. Daļa skatītāji var arī nesagaidīt brīdi, kad tas tomēr notiek. Tematikas vērtība pilnība nomāc patiesus raksturus, stāstu.

Bakwji/Slāpes

Ar tādām filmām kā Oldboy un Handmaiden Parks Čanvuks ir viens no zināmākajiem korejiešu režisoriem. Viņa 2009 gada veikums Thirst izceļas ar dažādu žanru sajaukumu – vienbrīd tā ir šausmu filmu, tad tā pārvēršas komēdijā un vēl brīdi vēlāk tā ir romance par diviem mīlniekiem. Pats stāsts ir balstīts uz Emila Zolā romānu Terēze Rakina (Thérèse Raquin), pamainot gan to, ka abi galvenie varoņi kļūst par vampīriem. Tas ir stāsts ne tikai par pārvēršanos no cilvēka par asinskāru briesmoni, bet arī atļaušanos dzīvot un ļaušanos iekārēm – viens no galvenajiem varoņiem atsakās no pieticīgā garīdznieka dzīvesveida, kamēr otrs varonis vardarbīgi izlaužas no nelaimīgas laulības. Tālāk filma uzdod jautājumu – Vai sirdsapziņas pārmetumi neiznīcinās varoņu jaunuzsāktās dzīves? Vārbūt varoņu iekšējie konflikti varēja tikt parādīti spilgtāk, jo daži viņu lēmumi var likties nesaprotami. Šis ir kino, kas prasa koncentrēšanos un atvērtību neierastajam.

*) Tiek vērtētas tikai dramaturģijas kvalitātes, vērtējums vidējais no klātesošo viedokļiem, piecu siržu skalā. Komentāri – sarunas tēzes.

Dramaturģijas darbnīcās vērtē (19.05.2021.)*

The Father/Tēvs

Entonija Hopkinsa un Olīvijas Kolmenas aktiermeistarība ir filmas galvenais trumpis – bez viņu spēles sekot filmas norisēm nāktos grūti. Lai gan tās tematika un jēga ir cēla un būtiska – tā ļauj mums iejusties ar demenci slima vīra ādā, kas vairs nespēj adekvāti novērtēt apkārt ritošo dzīvi. Tomēr stāstā iztrūkst varoņa patiesās dzīves atskaites punktu. Kļūst neiespējami izšķirt, kas ir īsts un kas galvenajam varonim tikai šķiet, un bezgalīgais rēbuss sāk nogurdināt, radot vilšanos, kad tā arī netiekam skaidrībā. Koncepts pārliecinātu divdesmit minūšu filmā, ne pilnmetrāžā. Filma būtiski iegūtu, ja mēs skaidrāk varētu saprast kaut niecīgus zibšņus no Entonija Hopkinsa atveidotā varoņa dzīvesstāsta un attiecībām ar ģimeni

Memories of Murder/Atmiņas par slepkavību

Filmas veidotāji nav baidījušies lauzt tradicionālo detektīvžanru un vērst to eksistenciālā kino virzienā – stāsta stilistika lielā mērā radniecīgs oskarotajiem “Parazītiem”: tā paša režisora veikums. Filma nevairās korejiešu detektīvu dzīvi atainot reālistiskā manierē, netiecoties pēc korektuma – detektīvi pielieto vardarbīgas metodes un nespēj pilnvērtīgi veikt savu darbu gan tāpēc, ka ierobežotas ir viņu spējas, gan tāpēc, ka sērijveida slepkava šoreiz ir izveicīgāks, un arī veiksme ir viņa pusē. Filma interesanta arī ar to, ka tajā nav viena galvenā varoņa. Galvenais filmas veidotājiem ir bijis iekodēt vēstījumu par to, ka diezgan bieži mēs nespējam paveikt to, ko paši no sevis un arī sabiedrība no mums sagaida. Un tas mūs visai bieži arī pašus salauž. Filma ar godīgu skatu uz dzīvi un detektīvu darbu.

Crashing/Kopdzīvotāji

Šī ir Fēbes Voleres-Bridžas debija seriāla scenārija autores lomā. Tajā viņa ir labi ieskrējusies, lai vēlāk radītu gan izteiksmes ziņā svaigo, gan daudz dziļākiem raksturiem un stāstu piepildīto komēdijseriālu “Fleabag/Maita”. Lai gan katram no varoņiem arī šajā seriālā netrūkst kādas aizkustinošas šķautnes, un interesanta ir arī darbības vide (veca slimnīcas ēka, kurā tagad draugu kompānija iekārtojusi sev dzīvesvietu), tomēr joki un attiecības šķiet mazliet mehāniski sastiķētas kopā, kas veido izteiktu “sitcom” stilistikas filmu, kur, iepretim “Fleegab”, līdzpārdzīvojums ir visai nosacīts.

*) Tiek vērtētas tikai dramaturģijas kvalitātes, vērtējums vidējais no klātesošo viedokļiem, piecu siržu skalā. Komentāri – sarunas tēzes.

Dramaturģijas darbnīcās vērtē (14.04.2021.)*

Persian Lessons/ Persiešu valodas stundas

Stāsts par ebreju, kas 2. pasaules kara laikā nokļūst nacistu nāves nometnē.
Lai izglābtos, viņš izliekas par irāni un sāk pasniegt pašizgudrotas “persiešu” valodas stundas nacistu virsniekam. Kaut sižeta aizmetnis ir grods, filma nesniedz līdzpārdzīvojumu – neveiksmes pamatā uzsvars uz tematiku, piemirstot rakstura veidošanas principus: gan galvenais varonis, gan viņa oponents ir tipāži bez konkrētiem, labi motivētiem sapņiem, autori uzskata, ka tas ir pašsaprotami. Politkorektums aizstāj stāstu.

Sound Of Metal/Metāla skaņa

Metāla mūzikas bundzinieks negaidīti zaudē dzirdi. Filma mūs ieved niansētā skaņu un klusuma pasaulē un ļauj iedziļināties nedzirdīgu cilvēku dzīvēs. Tā ne vien lauž stereotipus par dzirdes aparātiem kā vienīgo glābiņu, lai atgrieztos pie “normālas” dzīves, bet arī aicina pārskatīt priekšstatus par to, kas vispār mums dzīvē ir vajadzīgs, lai to uzskatītu par pilnvērtīgu un labu. Kā nemeklēt vieglākos ceļus, bet tos īstos. Pārliecinoši veidoti raksturi, ļauj mums uztvert stāstu, kas svarīgs ikvienam.

Corpus Christi/Kristus miesa

Filma ir patiesi izcila visos parametros. Stāsts par cietumnieku, kas pasludina sevi par mācītāju. Grodais un organiski veidotais sižeta aizmetnis papildināts ar teicami veidotiem raksturiem, kas nodrošina nerimstošu līdzpārdzīvojumu pat tiem, kuriem katoļu baznīcas gaisotne sveša. Filmas tēma – aizspriedumi par dzīvi un pasauli ir postoši ikvienam.

Minari

Filma stāsta par korejiešu ģimeni, kura mēģina izsisties ASV, iekārtojot savu lauku saimniecību. Filmā ir daudz interesantu elementu un “bises”, kurām nāktos “izšaut”, taču tas nenotiek – skatītājs paliek vīlies. Arī raksturi veidoti pavirši, grūti skaidrojama ir to darbošanās loģika. Īpaši neskaidras un mehāniski veidotas sievas motivācijas. Spilgti kairinātāji pamesti pusceļā – piemēram, dēla sirds slimība. Filmas tematika drīzāk nosaukta, taču ar darbiem pierādīta netiek, tādejādi tās sūtījums paliek neskaidrs.

Possessor/Svešā ādā

Galvenās varone, algota slepkava, nespēj savienot darbu ar ģimenes dzīvi. Interesanta ideja, lai veidotu stāstu, kuram mēs varētu sekot līdzi elpu aizturējuši, tomēr tas nenotiek – galvenā varone, kā arī citi tēli palikuši visai iepriekš paredzamu tipāžu līmenī: autoriem interesējusi vien ļoti savdabīgā un aizraujošā mehāniskā “ādas maiņas” tehnoloģija. Līdz ar to filmas stāsts stāv uz vietas, neattīstās.

*) Tiek vērtētas tikai dramaturģijas kvalitātes, vērtējums vidējais no klātesošo viedokļiem, piecu siržu skalā. Komentāri – sarunas tēzes.

Dramaturģijas darbnīcās vērtē (17.03.2021.)*

Aika

Filmā sekojam nelegālās imigrantes Aikas skaudrajiem piedzīvojumiem Maskavā. Tie sākas brīdī, kad varones dzīvē notiek dramatiskas pavērsiens – viņa dzemdību namā atstāj negribētu jaundzimušo, lai dotos atpelnīt parādu, kura dēļ var noslepkavot viņas māsu. Aikas un citu imigrantu dzīve ir nemitīga cīņa ar gandrīz neiespējamo, tostarp liekot domāt par galveno – ko spējam savu sapņu labā.
Un jumts virs galvas un ēdiens daudziem ir greznība, nevis pašsaprotama dzīves sastāvdaļa. Filma rada pārsteidzošu, organisku realitātes sajūtu – kamera  atrodas filmas varonei neticami tuvu, šķiet, ka tā ir mūsu acs, kas ir klātesoša visos notikumos. Eksistenciāli skaudrs stāsts, kas ikvienam liek samēroties.

 

 

 

 

 

 

Nomadland

Filma ir neparasta. Kādam par lēnu var šķist tās plūdums, tomēr, iespējams, tieši tas piešķir filmai poētiskumu un saskan ar vienu no tās skartajām tēmām – dzīves patiesu izbaudīšanu. Filma ir vērtīga arī tāpēc, ka vēršas pret stereotipiem par cilvēku dzīvi pēc 60 gadu vecuma – arī šajā vecumā cilvēki nav “apputējušas mēbeles” mājas bēniņos, tieši pretēji viņi nebaidās ceļot un klejot. Turklāt daudzi no viņiem tāpat kā filmas galvenā varone ir joprojām sava dzīves sapņa meklējumos. Sākotnēji šķiet, ka filmā par didaktisku ieskanēsies sociālā taisnīguma jautājums, tomēr tā izrādās ir tikai fona tēma, galvenā plānā ir cilvēka dzīve un tās vērtīgākie brīži.

 

 

 

 

Filma, kas izraisīja vislielākās diskusijas un viedokļu sadursmes – no pilnīgas nolieguma līdz idealizēšanai. Tā skar aktuālo sieviešu tiesību un diskriminācijas tēmu. Tomēr tās skatījums uz šo tēmu šķiet par plakanu un vienpusīgu, lai to augstu novērtētu skatītājs, kuram pašam gribas domāt līdzi un uzdot jautājumus. Filmas galvenā varone nešķiet dzīvs cilvēks, bet vairāk kā lelle vai instruments, kas vēsta iepriekš visai paredzamu un dzīves realitātei neatbilstošu vēstījumu “visi vīrieši ir cūkas un saņems ko pelnījuši”. Tas pat šķiet antifeministiski – tik plakanā veidā parādīt sievieti un viņas pasauli. Daudz interesantāk būtu bijis, ja filma nevis didaktiski “kratītu ar pirkstu”, bet uzdotu jautājumus, kā mēs katrs varam cieņpilni izturēties pret citiem, nepakļaujoties bara spiedienam. Problēmas nevaram risināt, nemeklējot to cēloņus, bet to varētu panākt, ja filmas varoņi būtu veidoti līdzīgi cilvēkiem reālajā dzīvē – ar saviem sapņiem, stiprajām pusēm un vājībām.

 

 

 

 

Дорогие товарищи / Dārgie biedri

Filma ar dubultu pielietojumu un jēdzienisko sūtījumu – sava teicamā profesionālā īstenojuma dēļ atzīta pasaulē, tā tomēr slēpj sevī Krievijas šī brīža iekšpolitisko sūtījumu, kas slavina “stingras rokas” politiku, ko citas izcelsmes vērotājs var nepamanīt. Filmas stāsts veidots uz īpaši neparastas strādnieku sacelšanās fona PSRS 1964. gadā, tomēr tas nav bijis autoru intereses objekts – būtiskāk šķitis protestētājus, kas tika nežēlīgi apšauti, attēlot kā no Sibīrijas nometnēm nākušu bijušo ieslodzīto masu, kurpretim “čekas” darbinieki attēloti kā sirsnīgi ļaudis, kam nekas cilvēciskais nav svešs, un tikai pārpratuma dēļ lijušas asinis. Pārpratumu nebūtu, ja būtu “kārtība”.

 

 

 

 

 

 

*) Tiek vērtētas tikai dramaturģijas kvalitātes, vērtējums vidējais no klātesošo viedokļiem, piecu siržu skalā. Komentāri – sarunas tēzes.