Dramaturģijas darbnīcās vērtē (17.03.2021.)*

Aika

Filmā sekojam nelegālās imigrantes Aikas skaudrajiem piedzīvojumiem Maskavā. Tie sākas brīdī, kad varones dzīvē notiek dramatiskas pavērsiens – viņa dzemdību namā atstāj negribētu jaundzimušo, lai dotos atpelnīt parādu, kura dēļ var noslepkavot viņas māsu. Aikas un citu imigrantu dzīve ir nemitīga cīņa ar gandrīz neiespējamo, tostarp liekot domāt par galveno – ko spējam savu sapņu labā.
Un jumts virs galvas un ēdiens daudziem ir greznība, nevis pašsaprotama dzīves sastāvdaļa. Filma rada pārsteidzošu, organisku realitātes sajūtu – kamera  atrodas filmas varonei neticami tuvu, šķiet, ka tā ir mūsu acs, kas ir klātesoša visos notikumos. Eksistenciāli skaudrs stāsts, kas ikvienam liek samēroties.

 

 

 

 

 

 

Nomadland

Filma ir neparasta. Kādam par lēnu var šķist tās plūdums, tomēr, iespējams, tieši tas piešķir filmai poētiskumu un saskan ar vienu no tās skartajām tēmām – dzīves patiesu izbaudīšanu. Filma ir vērtīga arī tāpēc, ka vēršas pret stereotipiem par cilvēku dzīvi pēc 60 gadu vecuma – arī šajā vecumā cilvēki nav “apputējušas mēbeles” mājas bēniņos, tieši pretēji viņi nebaidās ceļot un klejot. Turklāt daudzi no viņiem tāpat kā filmas galvenā varone ir joprojām sava dzīves sapņa meklējumos. Sākotnēji šķiet, ka filmā par didaktisku ieskanēsies sociālā taisnīguma jautājums, tomēr tā izrādās ir tikai fona tēma, galvenā plānā ir cilvēka dzīve un tās vērtīgākie brīži.

 

 

 

 

Filma, kas izraisīja vislielākās diskusijas un viedokļu sadursmes – no pilnīgas nolieguma līdz idealizēšanai. Tā skar aktuālo sieviešu tiesību un diskriminācijas tēmu. Tomēr tās skatījums uz šo tēmu šķiet par plakanu un vienpusīgu, lai to augstu novērtētu skatītājs, kuram pašam gribas domāt līdzi un uzdot jautājumus. Filmas galvenā varone nešķiet dzīvs cilvēks, bet vairāk kā lelle vai instruments, kas vēsta iepriekš visai paredzamu un dzīves realitātei neatbilstošu vēstījumu “visi vīrieši ir cūkas un saņems ko pelnījuši”. Tas pat šķiet antifeministiski – tik plakanā veidā parādīt sievieti un viņas pasauli. Daudz interesantāk būtu bijis, ja filma nevis didaktiski “kratītu ar pirkstu”, bet uzdotu jautājumus, kā mēs katrs varam cieņpilni izturēties pret citiem, nepakļaujoties bara spiedienam. Problēmas nevaram risināt, nemeklējot to cēloņus, bet to varētu panākt, ja filmas varoņi būtu veidoti līdzīgi cilvēkiem reālajā dzīvē – ar saviem sapņiem, stiprajām pusēm un vājībām.

 

 

 

 

Дорогие товарищи / Dārgie biedri

Filma ar dubultu pielietojumu un jēdzienisko sūtījumu – sava teicamā profesionālā īstenojuma dēļ atzīta pasaulē, tā tomēr slēpj sevī Krievijas šī brīža iekšpolitisko sūtījumu, kas slavina “stingras rokas” politiku, ko citas izcelsmes vērotājs var nepamanīt. Filmas stāsts veidots uz īpaši neparastas strādnieku sacelšanās fona PSRS 1964. gadā, tomēr tas nav bijis autoru intereses objekts – būtiskāk šķitis protestētājus, kas tika nežēlīgi apšauti, attēlot kā no Sibīrijas nometnēm nākušu bijušo ieslodzīto masu, kurpretim “čekas” darbinieki attēloti kā sirsnīgi ļaudis, kam nekas cilvēciskais nav svešs, un tikai pārpratuma dēļ lijušas asinis. Pārpratumu nebūtu, ja būtu “kārtība”.

 

 

 

 

 

 

*) Tiek vērtētas tikai dramaturģijas kvalitātes, vērtējums vidējais no klātesošo viedokļiem, piecu siržu skalā. Komentāri – sarunas tēzes.

Dramaturģijas darbnīcās vērtē* (10.02.2021.)

Vēl pa vienam/Druk

Četri skolotāji un draugi nolemj pārbaudīt, vai viņu dzīves uzlabosies visu laiku organismā uzturot zināmu alkohola devu – viņi visi alkst atbrīvoties no dzīves rutīnas. Lai gan šī ideja ir asprātīga, tomēr tikai ar to vien aizraujošu pilnmetrāžas filmu neizveidot. To sapratuši arī tās veidotāji, jo filmā pārdomāti izstrādāti galveno varoņu raksturi. Turklāt tas darīts gudri, jo visus četrus vieno viens sapnis – būt par izciliem skolotājiem. Tas izdodas, taču alkohola lietošana izraisa arī paģiras. Eksistenciāls stāsts. Iespējams, filma  tomēr iegūtu, ja tās varoņi būtu mazākā skaitā, jo tad vairāk mēs varētu pievērsties katra priekiem un nedienām.

Platforma/The Platform

Kā mēs katrs rīkotos ekstremālos apstākļos? Vai spētu būt kas vairāk par dzīvniekiem, kas cīnās par dienišķo pārtikas devu? Vai varētu kādā veidā uzturēt dzīvus savus ideālus? Šie ir jautājumi, kas nodarbinājuši filmas veidotāju prātus. Tā kā filmas varoņi ieplānoti tipāžu līmenī, tad tā varētu garlaikot skatītājus, kas vēlas redzēt “īstu” cilvēku pārdzīvojumus un dzīvi. Idejā balstīts kino, domātājiem.

The Painter and The Thief/ Māksliniece un zaglis

Dokumentāls stāsts. Mākslinieces darbi tiek nozagti no galerijas, zaglis tiek atrasts, un māksliniece ar viņu nolemj iepazīties tuvāk. Filma seko abiem galvenajiem varoņiem un viņu attiecībām, kā arī katra personīgajai dzīvei. Skaudrs, līdzpārdzīvojams stāsts par atkarībām, ko raisījušas sabiedrības normu ievērošana. Vērts cilvēkos ieskatīties dziļāk par visiem redzamo virskārtu, jo dažkārt zaglis var izrādīties visīstākais dvēseles radinieks. Iespējams filma spētu izraisīt vēl spēcīgāku līdzpārdzīvojumu, ja mēs vairāk uzzinātu par mākslinieci un viņas pagātni.

*) Tiek vērtētas tikai dramaturģijas kvalitātes, vērtējums vidējais no klātesošo viedokļiem, piecu siržu skalā. Komentāri – sarunas tēzes.

Dramaturģijas darbnīcās vērtē* (17.08.2020.)

“1917”

Filmas darbība noris Pirmā pasaules kara laikā – divi kareivji dodas bīstamā uzdevumā nogādāt svarīgu vēsti citai karspēka daļai: filma skrējiens caur absurdo kara ainu. Īpašs ir filmas vizuālais risinājums – neatslābstoši sekojam vienam kareivim nosacītā vienā nepārtrauktā kadrā. Tomēr filmas uzsvars uz apbrīnojamo un visādi uzteicamo tehnisko risinājumu atstājis ēnā pašu stāstījumu: nekonkrētais raksturs, tā motivāciju remdenums nogurdina, līdzpārdzīvojums paliek otrajā plānā. Arī stāsta vēstījums aizķeras pašsaprotamajā slāni – “karot ir muļķīgi”, kas tāda vēriena filmai šķiet par maz.

“Audition”

Filma sākas kā gluži parasta drāma, kurā kāds simpātisks vīrietis, nespējot atrast sev piemērotu sievu, piekrīt pieņemt drauga palīdzību – meitene tiek meklēta neesošas filmas provēs. Galvenais varonis kaislīgi iemīlas vienā no meitenēm, taču viņu gaida pamatīgs pārsteigums – meitene ir maniakāla slepkava. Pārsteigums tas ir arī skatītājam – mulsinoši krasi mainās filmas spēles noteikumi: no labi saprotamu likumsakarību stāsta pārceļamies neskaidru motivāciju pilnā pasaulē, kas ierindas šausmu filmai nesagatavoto skatītāju nogurdina.

“Morning Show”

Seriāls par mediju dzīvi – gan tās nežēlīgajiem noteikumiem, gan spēju manipulēt ar auditorijas prātiem. Teicami raksturi stāstā, kas paceļas pāri ikdienībai – skatītājam ir iespēja līdzpārdzīvot visdažādākiem personāžiem, kā arī ieraudzīt paša vietu informācijas piebāztajā pasaulē.

“Shtisel”

Seriāls, kura darbība notiek hasīdu kopienā Izraēlā. Ļoti savdabīgajā kopienas dzīvē skatītājs spēj teicami iedzīvoties, pateicoties gan pašu hasīdu dzīves principiem, kas attīrīti no visa sadzīviskā, gan stāstījuma vienkāršībai. Stāsts par Štiselu dzimtas dzīvi, kurā tradīcijas ir gan svētas, gan neapšaubāmas, gan nīstas un tomēr ievērotas. Izcili raksturi, grodas, saprotamas motivācijas pat tiem, kas dzird par hasīdiem pirmo reizi.

“Jojo Rabbit”

Absurda komēdija par holokausta un nacisma laiku Vācijā, kas skatīta ar 10 gadīga zēna acīm: viņa priekšstatu sadursmi ar realitāti. Zēna iedomu draugs Ādolfs Hitlers dod padomus, kā būt labam fašistam un palīdz pārvarēt ikdienas šķēršļus. Tomēr brīdī, kad zēns nonāk izvēles situācijā – rīkoties tā, kā ir pieņemts, vai tā, kā viņam pašam šķiet pareizi no cilvēciskā viedokļa, sabrūk visi viņa priekšstati par to, kā ir iekārtota pasaule. Atsvešinājuma princips ļauj uz emocionāliem pavērsieniem sižetā raudzīties ar humoru un saglabā šo stilistiku visas filmas garumā. Precīzi veidots stāsts, tomēr pietrūkst emocionālu pārdzīvojumu un zēna izvēles seku nozīmības. Atvadīšanās no Hitlera notiek negaidīti vienkārši, neņemot vērā viņa nozīmi zēnā dzīvē.

*) Tiek vērtētas tikai dramaturģijas kvalitātes, vērtējums vidējais no klātesošo viedokļiem, piecu siržu skalā. Komentāri – sarunas tēzes.