Kolka cool на русский лад

Jau mēnesi Latvijas kinoteātros skatāma Aika Karapetjana filma Cilvēki tur, kas, lai arī būdama krievu valodā un ar Pēterburgas aktieriem galvenajās lomās, tomēr tiek dēvēta par pēdējo gadu vienu no labākajiem latviešu kino veikumiem un šim apgalvojumam grūti nepiekrist.

Pirmais, kas nāk prātā pirms filmas noskatīšanās, ir skaļie pārmetumus par to, ka valsts nauda tika piešķirta krievu valodā runājošam izstrādājumam, lai gan nacionālais kino joprojām dzīvo pusbadā. Taču filmas režisora un scenārija autora Aika Karapetjana darbs ir spilgts apliecinājums tam, ka kino primāri ir māksla un tas atrodas ārpus robežām, ko nosprauž sabiedrība. Kamēr nacionālā piederība un pilsonība ir jēdzieni, ar kuriem operē politiķi, tikmēr kino, lai arī runā par šo pašu tēmu, uzrunā skatītājus gluži citā dimensijā — atstumtība, apjukums, savējie un svešie. Pēc noskaņas un emocionālajām krāsām filma Cilvēki tur ir kā Jura Poškus darba Kolka cool spoguļattēls: tik līdzīgi un reizē diametrāli pretēji.

Asociatīvi man Aika Karapetjana radīto kino gribas saukt par Kolka cool на русский лад, jo abās filmās, nomainot valodu un dekorācijas, tomēr tiek stāstīti līdzīgi stāsti. Purvciema augstceltnes vai piejūras ciemats, dīkdienīgi letiņi vai bravurīgi пацаны… Abas šīs realitātes piesūcinātas ar smeldzīgu apjukumu, no pusaudžu kurpēm iekāpjot pieaugušajā dzīvē. Šķiet, pašiem to negribot, Juris Poškus un Aiks Karapetjans ir radījuši savdabīgu kino diptihu, kurā katras atsevišķās daļas aplūkošana tomēr nesniedz pilnīgu ainu. Un, lai gan divkopienu sabiedrības termins pēdējā laikā tiek uzskatīts teju par politnekorektu jēdzienu, tomēr jāatzīst, ka abas filmas spilgtāk nekā jebkurš politiķis vai sociologs apliecina, ka Latvijā pastāv tieši šāda sabiedrība.

Darba dienas vakarā ērti ieslīgstu kino Rīga skatītāju zāles krēslā. Ir vēls vakars un uz pēdējo seansu pārsvarā atnākuši Rīgas centra intelektuāļi — adītās šallēs ietinušies hipsteri un baltās apkaklītes ar vinotēku smaržu uz lūpām. Mūsu karogs jau sen vairs nav meiteņu brunči, bet gan individualitāte, kas kā pēc pasūtījuma šūts uzvalks ir nedaudz stīva, taču ideāli piestāv kino Rīga greznajai videi. Taču filmas Cilvēki tur pirmās piecpadsmit minūtes ir ledlauzis, kas šo atmosfēru salauž ar milzīgu troksni. Purvciema bezpersoniskās augstceltnes, treniņbiksēs tērpti cilvēki, nolupušas kāpņutelpas, bezjēdzīgas sarunas un vide, kurā cilvēki pavada instinktiem pakļautu eksistenci, kas tik pat nenovēršami kā ģenētiskais kods tiek mantota no paaudzes paaudzē. Sajūtu sevī nepārvaramu vēlmi pieliekties pie blakussēdētājas un pavaicāt, vai tiešām cilvēki Zolitūdē un Imatā šādi dzīvo? Taču līdzās sēdošā meitene ir mani apsteigusi un šo pašu jautājumu pusčukstus uzdod savam pavadonim. Vai tiešām skats no iekšpuses ir tik atbaidoši neglīts? Vai viņi tiešām tā runā, tā ģērbjas, tā uzvedas, tā domā? Jācer, ka Aika Karapetjana skatījums uz krievu jauniešu dzīvi Rīgas mikrorajonos ir nedaudz hipertrofēts, taču tas viennozīmīgi liek aizdomāties. Cik sociālās realitātes pastāv mūsdienu Latvijā? Cik labi mēs viens otru pazīstam? Cik lielā mērā cilvēka dzimšana konkrētā ģimenē, sociālajā slānī vai pat pilsētas rajonā nosaka viņa turpmāko dzīvi? Vai mēs katrs esam savās izvēlēs brīvi vai tomēr spējam tās izdarīt tikai atvēlētā aploka ietvaros? Cik liels ir aploks, kurā ganās krievi? Kādā aplokā dzīvo latvieši? Kādi jūs esat — cilvēki tur, tajā aplokā?

Neslēpšu , ka Aiks Karapetjans-scenārija autors brīžiem bija nedaudz vājāks par Aiku Karapetjanu-režisoru, jo sižetiskā līnija vietumis bija samāksloti serzēģīta, varbūt pat neloģiska. Taču šādas “blusas”, kuras tomēr pārsvarā pamana kinoeksperti, ne- ierindas skatītāji, filmas koptēlam nespēja nodarīt lielu ļaunumu. Galvenais ir un paliek tas, ka, ja, reiz, pēc kino noskatīšanās rodas tik daudz jautājumu, tad tā, visticamāk, tomēr ir māksla un nav būtiski, kādā valodā tā sazinās ar apkārtējo pasauli.

Ilze Zālīte

Atpakaļ avangardā!

 Avangarda filmu un mūzikas dienu ietvaros biju aizgājusi uz Splendid Palace plašināt savus kino vēstures un kultūras apvāršņus, kuru līdzšinējais šaurums, ar kaunu jāatzīst, iedzītu izmisumā pat buti, nemaz nerunājot par pelikānu vai baronu Apelsīnu, un sapratu to, ka vēsturiskajam avangardam esmu pilnīgi nesagatavota. Tas būtu tāpat kā, ja cilvēks, kurš ne reizi nav ēdis produktus, kam beidzies derīguma termiņš, un pat uz Rokforas sieru ir skatījies tikai no augšas, pēkšņi sadomātu ķerties klāt pūdētajām siļķēm, jo, redz’, zviedri ēdot tās pilnām mutēm un papildporciju prasot! Vai rezultātā pasaule būtu ieguvusi vēl vienu delikatešu “gurmānu”? Diez jau nu vai. Drošāk varētu rēķināties ar kādu žultainu bloga ierakstu un pāris desmitu tam uzticamu sekotāju, kuri svēti nosolītos no surströmming turpmāk turēties par vēl lielāku gabalu, nekā līdz šim. Kaut kā līdzīgi sanāca man ar to avangarda kino. Novērtēt nemāku, jo tas paģēr orientēšanos kino vēsturē un zināmu izpratni par kino jomu kopumā un šķērsgriezumā, tāpēc man, lielākoties, atlika vien garlaikotā neizpratnē vērot to, ko daudzus jo daudzus gadus atpakaļ cilvēki dēvēja par eksperimentālu un inovatīvu, jebšu – avangardisku. Un kas savulaik ne vienam vien nopietnam filmu kritiķim sašutumā lika kratīt pirkstu, postulējot, ka pieskaitāmi cilvēki tādus pekstiņus par kino neuzskata un nekad neuzskatīs. Tad viņi vēl nesaprata, ka ir kino-vēsturisku notikumu liecinieki, tāpat, kā man šodien ir grūti saprast, kāpēc šīm filmām joprojām ir savs uzticamu cienītāju loks, kuri pilnīgi noteikti stundām spēj detalizēti analizēt  un apspriest ikvienas ekrānā redzamās nianses ietekmi uz tālāko industrijas attīstību.

Lai es neizklausītos pavisam aprobežota, piebildīšu, ka (par laimi!) programmā bija arī franču izcelsmes avangardists, kura kinematogrāfiskais veikums – idejas, izpildījums un arī humors, izpelnījās manu nedalītu uzmanību un atzinību. Absolūti pārsteidzoši, ar kādiem tehniskiem risinājumiem šis cilvēks operēja jau 19.gs beigās /20.gs. sākumā! Uz viņa fona dažs labs mūsdienu mazbudžetnieks, salīdzinoši šķiet viduslaikos tēsts, t.i. – filmēts. Šī kinoburvja  vārds ir Georges Méliès, un, ja gadās tāda iespēja paskatīties kādu no viņa ražojumiem, paskatieties! Man īpaši patika A Trip to the Moon [1902] un vēl viena filma, kuras nosaukumu es, diemžēl, neatceros (un arī internetā nerodu) – tajā no neliela kofera tika izvilkta visa dzīvokļa iedzīve, kamīnu, ģimenes locekļus un apteksni ieskaitot. Nebrīnīšos, ja tieši šis brīnumkoferis vēlāk izrādīsies nonācis Mērijas Popinsas gādīgajās guvernantes rokās.

Atzīšu, ka filmu skatē tiku vien līdz 20.gs. vidusdaļas kino avangarda izpausmēm, tāpēc grūti spriest, kā man klātos ar mūsdienām pietuvinātā eksperimentālā kino vērtēšanu. Pastāv, protams, hipotētiska varbūtība, ka tas man vairāk varētu iet pie sirds, tomēr līdzšinējā prakse liecina, ka mērenie konservatīvisti man laikam tomēr tuvāki. BET – varbūt vienkārši ceļā nav patrāpījies tāds jaunlaiku Georges Méliès, kurš visas manas pārliecības ņemtu un apgrieztu kājām pa diagonāli! Voilà!

 Ineta Zēna

http://lestelela.blogspot.com/

DRAMATURĢIJAS DARBNĪCĀ VĒRTĒ*  (26.04.12.):

filma THE ARTIST (MĀKSLINIEKS)

raksturi -  4,5    

sižets – 4   

vēstījums – 5  

tēma/stils – 5    

filma BLACK MIRROR/THE NATIONAL ANTHEM (MELNAIS SPOGULIS/VALSTS HIMNA)

raksturi -  4,5  

sižets – 5   

vēstījums – 5   

tēma/stils – 5   

filma CHRONICLE (HRONIKAS)

raksturi -  2  

sižets – 2  

vēstījums – 2  

tēma/stils – 2  

*) Tiek vērtētas tikai dramaturģijas kvalitātes, vērtējums vidējais no klātesošo viedokļiem, piecu siržu skalā.

Filmas mēdz būt citādākas un kinozāles arī!

„Cīruļiem” gan ir pavisam grūti saskaņot savu dienas ritmu ar to, ka TV interesantas filmas tiek rādītas vakaros, bet svētdienas vakarā ar dēlu (4 gadi) abi divi uzvarējām cīņu ar miegu un noskatījāmies dokumentālo filmu „Kā tev klājas, Rūdolf Ming?”.

Dēlam, protams, visvairāk patika Rūdolfa gatavotās lamatas „milzu lempjiem”. Es arī nopriecājos, cik forša būtu tāda metode pret kādu, kas ir pamatīgi nokaitinājis – darbā vai sadzīvē:). Pietiek tikai iztēloties skatu, kā nokaitinātais ielido lamatās – un kļūst ap sirdi labāk:)!

Mani, protams, vairāk aizkustināja, kas cits – superīgā iespēja, ko mācītājs ir radījis Rūdim un, protams, arī savai draudzei, izrādot Rūdolfa filmas baznīcā. Balta skaudība, ka neesmu bijusi tur klāt! Un, protams, pēcdoma, noskatoties filmu – cik labi, ka talantīgajiem ir blakus cilvēki, kas spēj novērtēt viņu unikālās dotības un iedvesmot ar tām apkārtējos!
Filmas pamatstāsts ir koncentrēts ap Rūdolfa un mācītāja sarunām un ap filmiņas tapšanu, ko mācītājs pasūta. Tomēr stāstā pārāk „klusi” paliek citi ģimenes locekļi, jo īpaši mamma, kas noteikti varētu „pateikt” daudz, ja viņai filmā tiktu atvēlēta nozīmīgāka loma. Pašās filmas beigās ieintriģē epizode, kur Rūdis uzstājas, šķiet, skolas popielā, ir kopā ar vienaudžiem, ir darbojies nevis viens pats, bet komandā, un tā tik vien gribas saņemt atbildi uz jautājumu: „Kā Tev klājas, Rūdolf, skolā, sabiedrībā?” Tomēr filma tieši šajā momentā beidzas. Filma ir veidota kā Rūdolfa portrets, tomēr rodas iespaids, ka paliek arī daudz vēl interesanta neizstāstīta par to, kā Rūdolfam klājas!
Tomēr, protams, Rūdolfa kaislīgais piegājiens dzīvei, ko filma arī atklāj, uzrunā un iedvesmo! Rosina iedegties un nenobīties, kaut visi apstākļi dažkārt šķiet tik nelabvēlīgi, lai mēs realizētu savas idejas! Tomēr, ja ir kaislība, tad var! Nav jāpieder Holivudas izmēru filmu studijai, lai realizētu savu domu un atrastu savu skatītāju! Filmas var būt citādākas un kinozāles arī!

Skatiet arī: http://www.rudolfsmings.lv/ (Iesaku paklausīties arī skolas radio!)

Laura Lapiņa

@LauraSmille

Mans karstais un aukstais jeb cīņa par Oskaru 2012

Izjaukšu ierasto kārtību un sākumā ķeršos pie aukstā - The Descendants. Es tik tiešām nesaprotu, kāpēc šī filma ir izpelnījusies tik cildinošas atsauksmes. Nesaprotu un viss. Mani šajā filmā spēja kustināt tikai baseina aina, viss pārējais – brrr, auksti! Izejot no kinoteātra, noskaņojums bija nelāgs, un nevis tāpēc, ka filma bija likusi aizdomāties par kaut ko nepatīkamu, bet vienkārši tāpēc, ka bija pietrūcis emociju, kas kompensētu samērā drūmo filmas noskaņu. Es nevarētu teikt, ka skatīties bija garlaicīgi, tomēr aizraujoši ar’ nē. Pie tam, stāsts taču gandrīz katru pukstošu sirdi plosošs, bet līdzpārdzīvojums kā neradās, tā neradās. Es nesapratu nedz Klūnija varoni, nedz arī viņa vecāko meitu, vismaz – ne līdz galam. Zinot, ka kompetenti cilvēki (un šoreiz es nedomāju Oskara balvas izvērtēšanas komisiju) patiešām ir augstās domās par konkrēto (adaptēto) scenāriju, neviļus jāsāk domāt, ka problēma ir manī. Tomēr, diez vai tā varētu būt, tāpēc labāk uzskatīšu, ka visi pārējie līdz manam izpratnes līmenim vienkārši vēl nav izauguši! Par aktierdarbiem gan nevaru teikt nevienu sliktu vārdu, tomēr priekš manis ar to bija stipri par maz. Lieki teikt, ka es priecājos, ka šī gada Oskars par labāko filmu šamējiem aizgāja gar degunu.

Lai tiktu tam, kas to bija godam nopelnījis – Māksliniekam (The Artist)! Taisni apbrīnojami kādu efektu ir izdevies sasniegt ar tik vienkāršiem un mūslaikiem savdabīgiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem! Smaidīju līdz ausīm, smējos, aizkustinājos, līdzpārdzīvoju, bēdājos un pat notrausu asariņu. Un paņēmu vēl uz mājām līdzi par ko padomāt vaļīgākos brīžos. Lielisks stāsts un izcils aktieris iekš lieliskas filmas ar lielisku mūziku. Karsti.

Ineta Zēna

@Lestelela