36 STUNDAS darbnīcas dalībnieka ĒRIKA VILSONA pārdomas pēc nedēļas darba ar savu lugas tekstu.
(Režisors – Mārtiņš Eihe, aktieri – Anna Klēvere, Lauma Balode, Toms Auniņš)
Aizvadītajās 36 stundās man tika dota iespēja ielūkoties sava radītā darba spoguļattēlā. Tas ne vienmēr ir glaimojoši.
LAIMES MALU uzrakstīju pirms pusotra gada un nolasīju savai ģimenei.
Tā ir tāda dīvaina tradīcija – tad, kad jaunais daiļdarbs ir uzmargots, to „nosvinēt”- apsēžoties pie galda un boksterēt citiem priekšā.
Mazs teātra modelis. Pirmais lasījums.
Pēc tam katrs izsaka savas domas, aizrādījumus, ieteikumus, nopēlumus utt.
Tas ir svarīgi – izdzirdēt savu gara darbu it kā no malas.
Kāpēc? Lasot gribas šo to noklusēt, apraut, neizrunāt utt. Tas ir process. Norisinās tāda kā personības dubultošanās un es, kā sadists/režisors/aktieris uzsāku strīdu ar pārjūsmīgo autoru.
No vienas puses man, kā režisoram gribas pajautāt : „Kurš šito mēslu ir sarakstījis”?
No otras puses, es, kā autors vēl spirinos pretī un mēģinu attaisnot savu uzdrīkstēšanos uzbāzties ar savu gara darba publisko izpildījumu.
Sekas?
Norisinās process, kura dēļ bija vērts tā pūlēties – lielummānijas apdvesta režisora strīds ar mazohistiski noskaņoto autoru, kurš, pamazām ielīdis kaktiņā, uzmet lūpu un apņemas nekad vairs nerakstīt.
( Situācijā kā slavenajā A. Nosova „Nezinītī”, kad knauķi pieprasa, lai Nezinītis izbeidz viņus aplaimot ar saviem „mākslas darbiem” – gleznām un pantiem, bet Nezinītis, savukārt apvainojas, sak’, – jūs lūgsieties, bet es vairs nevienu negleznošu. Mol, nepratāt, plebeji, novērtēt manus dvēseles dziļumus, tad nu paši vainīgi, cūkām, es savas pērles vairs nekaisīšu! Apmēram tā!)
Vai tas bija mans mērķis – atsist jebkādu vēlēšanos rakstīt? Nē.
Te ir runa par atbildību savu potenciālo klausītāju, lasītāju un, dievs dod, plašākas publikas priekšā.
Un, lūk – tev ir dota tāda iespēja.
Pārbaudīt darbu procesā. Ar īstu režisoru, aktieriem, publiku. Ar profesionāļiem. Tev tiek dotas 36 stundas. Kā tādā bojevikā.
Tas ir vēl skaudrāk, jo, atrodoties pie viena galda ar dažādu vētru pieredzējušiem aktieriem un sadistu/režisoru, tu kaktiņā neielīdīsi un aiz Nezinīša platajām cepures malām nenotupsies. Atliek vienīgi slepus noslaucīt satraukumā nosvīdušās plaukstas un aizsargājoties ar dziļdomīgu smaidu, skatīties, kā tava žēlabainā laiviņa grimst satrakotājā okeānā.
Tas ir tas process, kad sēdi ar sarkana flomāstera sašvīkātu lugas eksemplāru, kurš man it kā jautā – vai tiešām to tu gribēji? Paskaties uz mani! Nē! Tu paskaties uz mani! Kāpēc tu viņiem to ļāvi?
Bet tu, autor, rātni salicis drebošās rokas, mēģini atbildēt režisoram, aktieriem un pats sev – kāpēc tavs varonis tā un tā rīkojās? Kāpēc viņš ir tik stulbs? Nu, kāpēc?
Protams, ka vari iespītēties un atcirst – tāpēc, ka es tā redzu. Es neko netaisos mainīt. Bet…
Bet paliek neatbildēti jautājumi sev pašam. Un tas ir tas vērtīgākais, kad iestājas „Patiesības Mirklis” un tu stāvi pie savas ludziņas zārka būdams, aizstāvis, prokurors un tiesnesis, apsūdzētais un upuris reizē.
Tavs visums ir restrukturizēts un tikai tev ir dota iespēja savākt pārpalikušās drazas pēc pasaules kataklizmas un salipināt tās atpakaļ un tu, vecais „krahabor”, viļā pirkstos savus dārgumus, ķimerējot konstrukciju, kas nedod Dievs, tūlīt sagāzīsies.
Un neviens to nevarēs glābt. Ne sadists/režisors, ne ģeniāli aktieri.
Kas notiks tālāk? Pēc cunami?
Tu būsi spiests atbildēt uz šiem jautājumiem. Pats sev. Protams, ja nebūsi atmetis visam ar roku.
Es personīgi turpināšu kuģot okeānā. Tas ir tā vērts.
Ēriks Vilsons
P. S. Ieteikums nākošajām 36 stundām – jauki būtu samainīties ar kaimiņu komandu darbiem un pēc tam dalīties iespaidos. Un arī skatītājiem būtu ko vērtēt. Režisori jau ir dažādi. Viens ir pedagogs, cits „skrodermeistars” un katram ar savu bandu tie redzējumi var atšķirties. Tas tikai bagātinātu. Jo, galu galā, šī darbnīca jau bija veltīta dramaturgiem un tādēļ šie sānsoļi tikai nāktu par labu.
Tātad nākamās būs jau 72 stundas?
Ko arī dramaturgiem novēlu!