36 STUNDAS darbnīcas dalībnieces JUSTĪNES KĻAVAS pārdomas pēc nedēļas darba ar savu lugas tekstu.
(Režisors – Valters Sīlis, aktieri – Inga Tropa, Andrejs Polozkovs, Artis Drozdovs)
Biju viena no diviem vislaimīgākajiem, kuru darbus žūrija uzskatīja par labiem esam attīstīt līdz skatuves lasījuma formai. Un biju arī vislaimīgākā no visiem, jo sadarbojos ar ļoti strādīgiem ļaudīm, kas gāja tālāk un tekstu ne vien nolasīja, bet arī parādīja. (Teksts tika izspēlēts, aktieriem jau zinot tekstu! – red.piez.)
Paradoksāli – kaut arī man visu nedēļu tik pat kā nekas nebija jādara, noguru it kā būtu zāģējusi malku. Proti, biju iedomājusies, ka nāksies caurām naktīm sēdēt pie kafijtermosa un dusmīga papīra, kas nav nogurdinoši, ja patīk tas, ko darāt, bet tā vietā visa enerģija aizgāja diennakts gaišajās stundās, pierādot savu taisnību. Kāpēc es tā esmu uzrakstījusi? Kāpēc es domāju, ka tā kā es domāju, ir īstenībā? Un kāda tad ir īstenība? Rakstot vienmēr vados pēc absolūti subjektīvas pieredzes, tomēr šoreiz manā dzīvē tā gadījās vai arī ar manu draudzeni notika tā nav nekāds arguments, jo vienmēr ir kāds, kas pateiks – tā nenotiek, tu te kaut ko fantazē, pārspīlē vai tā nevar būt, jo viņa pieredzē tā nav un nevar gadīties. Lielākā, labākā lieta, ko iemācījos piedaloties darbnīcā – domāt, kā ar teksta/zem-teksta esošā slāņa palīdzību pārliecināt jebkuru cilvēku par tā patiesumu. Šajā mirklī jāsāk meklēt kaut kas, kas attiecas ne tikai uz darba varoņiem, ne tikai uz mani kā autoru, bet uz mums visiem – cilvēkiem. Kas ir tas kopīgais mums visiem, ikvienam, neatkarīgi no dzīves pieredzes, vecuma un uzskatiem. Kas tas ir? Katram interesē tikai viņš pats. Tāpēc, kā uzrakstīt darbu, kurā katrs pats var atrast sevi pašu, mani tirda līdz pat šim mirklim – pie vienas atbildes tik lielā jautājumā nonākt, protams, iespējams nav. Domāt! To sev atgādinu katru reizi, kad uznāk ai, man nekas nesanāk sajūta.
Ņemot vērā, ka darbnīca bija virzīta uz dramaturģijas radīšanu, tad daudz runājām par to, kā labāk rakstīt. Pēc katra izmēģinātā darba fragmenta izskan jautājums – vai ir tā kā tu biji iedomājusies rakstot? Uz ko viennozīmīgi jāatbild, kā nē. Nav tā un būt nevar, jo rakstot es dzīvoju dzīvi. Tas ir īsts notikums. Tā – pa riktīgo. Bet uz skatuves – tā ir spēle. Tad arī nonācām pie secinājuma, ka dzīves nospiedums uz papīra ne vienmēr strādā uz skatuves. Apzinies, ka tā ir spēle! Šo pamudinājumu dzirdēju vairākkārt. Bet vai man jāapzinās? Tikko kā pieķeru sevi pie domas – ja tas nav pa īstam, nav vairs rakstošās jaudas, kas liktu turpināt. Tad kāda jēga, ja nav pa īstam? Patiesība pilnīgi noteikti ir pa vidu, bet tas vidus ir jāmeklē, un to var atrast tikai strādājot, tāpēc būtu ļoti labi, ja šādi pasākumi atkārtotos vēl un vēl, un vēl, un savienotu pēc iespējas dažādāk domājošus cilvēkus ar pēc iespējas dažādākām dzīves pieredzēm.