DRAMATURĢIJAS DARBNĪCĀ VĒRTĒ* (29.06.12.):
filma KAUT VISI, IZŅEMOT MANI, NOMIRTU (Все умрут, а я останусь, rež. В. Г. Германика)
raksturi – 4 
sižets – 4
vēstījums – 4,5
tēma/stils – 5
VĒRTĒJUMA KOMENTĀRS:
Filma par jauniešu problēmām un vērtībām, kas ieturēta atbilstošā stilistikā un ticamības līmenī, kur parasta skolas diskotēka tiek pārvērsta par gadsimta notikumu. Filma ar ļoti plašu mērķauditoriju; ļauj atsaukt atmiņā trakos tīņu gadus. Galvenā raksturu problēma – sākumā minēto 3 meiteņu stāsti netiek pilnībā izstāstīti; ievada daļa ir par garu, jo skatītājs pārāk vēlu saprot, kurš ir vadošais raksturs, kam sekot un līdzpārdzīvot. Filmas nosaukums gan pasaka priekšā, ka šis būs stāsts par vienu nevis 3 meitenēm, tad kādēļ gan neķerties klāt galvenajai varonei uzreiz? Sižeta izklāstā pietrūkst konkrētības, kādēļ meitene nav aizgājusi uz vecāsmammas (?) bērēm, kas izprovocē fizisku vardarbību no tēva puses, uz kā vēlāk balstīts galvenais konflikts. Daudz spēcīgāku līdzpārdzīvojumu izdotos panākt, ja režisore izstāstītu, kas ir šīs vardarbības iemesls. Filmas vēstījums nepašaubāmi ir spēcīgs un aktuāls – par vardarbības apli, no kura var tikt ārā, tikai pieņemot kardinālus lēmumus.
filma AR JŪSU ATĻAUJU (Til døden os skiller[1], 2007., rež. P. Steen, scen., A.T. Jensen)
raksturi – 4
sižets – 4
vēstījums – 4
tēma/stils – 5
VĒRTĒJUMA KOMENTĀRS:
Stāsts ir par kādreizējo konservatorijas studentu attiecībām mīlestībā ar profesionālo greizsirdību, ieturēts pasakas žanrā ar ļoti augstu nosacītības līmeni, kas pieļauj mazliet nereālas un sakāpinātas situācijas. Filmas sākumā iepazīstam Jenu, prāmja bufetes menedžeri, kaislīgu operas fanātu, kā upuri, kuru mājās ik pa laikam iekausta depresīvā sieva Bente, kas negatavo ēst, neiet ārā no mājās un nekontrolē savu vīna patēriņu. Filmas laikā upura lomas tiek mainītas vietām, jo īstais upuris izrādās sieva, kurai aizliegts (vai vainas apziņas dēļ atteikusies?) realizēt savu sapni par karjeru operā. Nav gan īsti pamatots, kādēļ Bente visus šos gadus ir pakļāvusies vīram un kāpēc šie divi cilvēki vēl joprojām ir viens no otra atkarīgi. Filmas vēstījums – neiznīcini otra cilvēka sapni, ja reiz pats nespēj realizēt savējo – ir balstīts uz mehāniskām, nedzīvām kaislībām. Filma būtu daudz jaudīgāka, ja būtu precīzāk izstrādāts sievas raksturs un sižetiski atspēlētas atsevišķas ainas (piem., slepkavības pasūtīšana).
[1] No dāņu val. „Līdz nāve mūs šķirs”
Piecas „10 minūšu slavas” autoru lugas(http://kroders.lv/10-minutes-slavas-finalistu-lugas/)
„PuķuzirnisUNDebessmannā”, aut. Sandija Kalniņa
Vēstījums par patieso vērtību aizmiršanu, lētas slavas un šovu mānīgo vērtību mūsdienās it kā būtu pieņemams, bet kāpēc gan varoņi nevarētu būt dzīvi cilvēki? Lugas sākumā pieteiktais žanrs „muzikāli psihodēliska pasaka” kā forma formas pēc sevi neattaisno. Nav īsti saprotams, ko varoņi iegūst no tā, ka viņi ieņem tieši šādu formu. Mazliet atgādina Andersena pasakas, taču pietrūkst smeldzes un dziļuma, jo ir izklāstīts sižets bez dramaturģiskas darbības; notikumi netiek parādīti, bet atstāstīti. Mulsinoša varoņu formas – puķuzirnis (vijīgs) un debesmannā (mīksta) – izvēle, jo ikvienam taču ir skaidrs, ka šīs ir divas īslaicīgas formas, kurām sadzīvē nav lemts ilgs mūžs, turklāt tās nāk no atšķirīgiem plauktiem, tādēļ grūti salīdzināmas. Raksturi tomēr ir palikuši tipāžu līmenī, tāpēc arī stāstam trūkst perspektīvas.
„Dzīvnieks”, aut. Agnese Rutkēviča
Lugas pieteikumā minēts, ka stāsts būs par diviem lauku džekiem (bet vispār jau par mums visiem), kuri centīsies atbildēt uz jautājumu, cik postošas var būt sekas tam, ka nedzīvojam savu dzīvi. Galvenās sastāvdaļas: 1) nikni lauku veči – raupji un mazattīstīti; 2) gejs; 3) nelaimīga sieviete – radio dīva; 4) suns, kurš beigās tiks nomušīts, un 5) māja laukos (nenosakāma ģeogrāfija), kas sadalīta divās daļās. Diemžēl šie kairinātāji ir mehāniski salikti kopā un tikpat mehāniski, bez iekšējās loģikas, velkas uz priekšu. Galvenajos varoņos no raupjuma un mazattīstības sanākusi bērnišķīga domāšana un vecumam neatbilstoša rīcība. Tipāžiem raksturīgās ārējās pazīmes (laucinieks, gejs, radio dīva) un ne visai ticamā varoņu rīcība nerada loģisku, konsekventu un līdzpārdzīvojamu stāstu, bet gan virkni neatbildētu jautājumu, t.sk. arī lugas pieteikumā minēto.
„Neatgriešanās”, aut. Toms Krauklis
Lai gan galvenie kairinātāji – raksturi – rīkojas konsekventi, autors tos ir ielicis stereotipiskās situācijās, no kurām tām īsti nav iemesla izrauties, lai radītu jaunu pasauli. Izvēlētā stilistika līdz galam ieturēta, tomēr tā traucē autoram būt pašam. Iecere ir jaudīga – happy end – bet tā tiek apzināti sagrauta ar atsevišķu varoņu (vai tiešām līdz galam pamatotu?) destruktīvu rīcību, kā rezultātā viss sanāk diezgan muļķīgi. Tarantīno teiktu, ka nošaut tēvu caur durvīm ir bezgaumīgi.
„Abitur”, aut. Dāvids Keišs
Šis ir „lielais stāsts” par cilvēkiem konkrētā, autoram pazīstamā, vecumā. Viņiem ir lielas nepatikšanas, tāpēc jāpieņem lēmums. Autors noteikti ir pieņēmis pavisam pareizu lēmumu: rakstīt par to, ko viņš pazīst, un izvēlēties tādus varoņus, kuru leksika un problēmas viņam ir saprotamas. Tāpēc arī dialogi un žargons ļoti organiski (nevis pašmērķīgi) iekļaujas stāstā, padara to ticamu. Dažas ainas prasītos papildināt un ļaut varoņiem pārkāpt slieksni – izrunāt lietas līdz galam, izdarīt konkrētus secinājumus. Luga kopumā no tā tikai iegūtu. Labākais darbs klātienes balsojumā.
„Personas kods”, aut. Edgars Niklasons
Situācijas režisors šajā lugā ir 5-gadīgais Valts, kurš ar savam vecumam netipiskām stratēģiskās plānošanas spējām ir radījis situāciju, kad viņa mamma – nelaimīga, 48 gadus veca sieviete, kura nevar sataisīt tualetes poda bačoku – tiek iespundēta vannasistabā kopā ar 23-gadīgu tautas skaitītāju. Šai sievietei ir tikai viena veida piemērošanās jeb reakcija uz notiekošo – viņa visu laiku uzbrūk ar klaustrofobiju sirgstošajam tuklītim Edvardam, kurš, iespundēts svešā vannasistabā, atzīstas, kāds patiesībā ir lūzeris. Situācija visnotaļ amizanta un daudzsološa, taču pietrūkst precīzu raksturu, kas katrā no situācijas pavērsieniem reaģētu atbilstoši savām vajadzībām – kaut laba perspektīva, stāsts aizķēries tipāžu līmenī. Dažas lietas, kas tiek pieminētas lugas sākumā (netiklā vecmāmiņa), tālāk vairs netiek izmantotas.
.
*) Tiek vērtētas tikai dramaturģijas kvalitātes, vērtējums vidējais no klātesošo viedokļiem, piecu siržu skalā. Komentāri – sarunas tēzes.