Dramaturģijas darbnīcās vērtē (29.11.2021.)*
Filma izceļas gan ar vizuālajiem risinājumiem, gan īpaši organisku aktieru tēlojumu, kas padara to īstenu dzīvīgu un patiesu. Scenārija pamats gan vērtējams kritiskāk – vēlmē piepildīt stāstu ar pārāk daudz sižeta līnijām un dzīvesstāstiem, par maz veltīts laiks galvenajiem varoņiem, tādejādi zaudējot arī skaidrību par perifērajiem un to nepieciešamību šai filmai. Kaut dažkārt noklusējumi uzspodrina stāstu, šeit nav izstrādāta un skaidra pati galvenā konflikta līnija starp galvenā varoņa vecomāti un viņas draudzeni. Skaidrība ļautu filmas varoņiem pietuvoties tuvāk, līdz ar to arī mūsu līdzpārdzīvojums būtu jo iespaidīgāks. Tagad tas gan rodas, tomēr tikai pateicoties pusaudža stāstam, kas sašaurina stāsta jaudu.
Šī režisora tradicionālais melni ironiskais stils un atsvešinājuma maniere neiztrūkst arī šajā filmā. Tomēr tā kā galvenais varonis stipri atšķiras no pārējiem varoņiem, kuru dīvainības tiek izteikti pārspīlētas, tad stāstījums skatītāju samulsina. Ja tomēr filmu skatās kā tradicionālu drāmu – ko spēlē galvenais varonis, tad atsevišķas epizodes, var tikt uztvertas kā neiecietīga pasmiešanās par cilvēkiem ar psiholoģiskām traumām un fiziskām īpatnībām, nevis melno humoru.
Seriāla centrā ir precēts pāris, kura attiecības pamazām brūk. Turklāt sabrukšanas process tiek palikts kā zem palielināmā stikla un detalizēti iztirzāts. Aktieru darbs ir lielisks un izteiksmīgs. Tomēr sižeta attīstība ir izteikti lēna, tas “ieskrienas” tikai otrajā sērijā. Iespējams, nekas būtisks nezustu, ja seriāls sāktos no otrās sērijas un brīža, kad sieva vienā vakarā paziņo, ka tai jau labu laiku ir mīļākais. Stāstījums, kas var nogurdināt.
*) Tiek vērtētas tikai dramaturģijas kvalitātes, vērtējums vidējais no klātesošo viedokļiem, piecu siržu skalā. Komentāri – sarunas tēzes.