Jau sākumā filma tiek pieteikta kā pasaka, tomēr tālāk filmā šis žanrs, šķiet, tiek izmantots kā attaisnojums tam, ka varoņi rīkojas mehāniski, ja vispār rīkojas. Pats galvenais varonis tā arī nekad īsti nemēģina izbēgt no vergturu gūsta, ārā viņš tiek, jo paveicas. Nav arī saprotama viņa mīlestība uz savu sagūstītāju, jo satuvināšanos momentus režisors skatītājiem nerāda, par to stāsta neko neizsakoša aizkadra balss. Tomēr ar to ir par maz, lai šīs mehāniskās pasakas varoņiem justu līdzi. Stils pār saturu, vēstījuma neesamība.
Filma mūsdienu pasaulei pārmet pārāk lielu merkantilismu, runā par to, ka tajā iztrūkst siltu sajūtu un emociju. Tomēr sanāk, ka filmas lielākais pārmetums esošajai pasaules kārtībai ir arī pašas filmas lielākais trūkums. Varoņi rīkojas mehāniski, nepamatoti un itin kā nežēlīgi, kas nebūt neaizkustina. Skaisti uzfilmētie ēdieni un pavāru sinhronā horeogrāfija atstāj skaistas, bet iekšēji tukšas čaulas iespaidu. Tēma pār saturu.
Slavenā režisora Spīlberga ilgi lolotais darbs, kas balstās viņa paša ceļā uz kino un ģimenes biogrāfijā. Filmā ir gan izstrādāti raksturi, gan stāsts, tomēr tā atstāj mazuma piegaršu, nespēj patiesi aizraut. Visspilgtākā varone filmā ir topošā režisora, galvenā varoņa, māte, un filmas aizraujošākais stāsts arī vijas ap viņu, kas tā arī paliek neizstāstīts. Tikmēr pašam topošajam režisoram pārāk viegli izdodas ceļš uz kino pasauli, par maz šķēršļu un līdz ar to arī par maz drāmas.
Filma, kas seko divu imigrantu – jaunas meitenes un maza puiša, gaitām Beļģijā. Lai gan filmā ir veiksmīgi izdevies panākt dokumentalitātes sajūtu, un varoņu likmes visu laiku tikai pieaug, saglabājot interesi un spriedzi, tomēr beigu moralizēšana padara filmu daudz plakanāku un “apcērp tai spārnus”. Mākslai tomēr daudz būtiskāk ir uzdot jautājumus, riskanti ir meklēt vienu galveno vainīgo un sniegt gatavu atbildi.
*) Tiek vērtētas tikai dramaturģijas kvalitātes, vērtējums vidējais no klātesošo viedokļiem, piecu siržu skalā. Komentāri – sarunas tēzes.