DEBITANTU GADS

  •  

    Caur humoru par nopietno. 

    Piezīmes par konkursa „36 stundas” fināla pasākumu

     

    Šogad dramaturģijas konkursa „36 stundas” žūrija (Rasa Bugavičute, Anna Zvaigzne, Lauris Gundars un Matīss Gricmanis) no kopā 19 iesūtītām lugām finālam bija izvirzījusi absolūti jaunu autoru, dramaturģijas debitantu, darbus – Margaritas Strodes filmas scenāriju „CASH” un Maksima Duboveca lugu „Konservi”.

    Iepazīstoties ar lugām pirms konkursa noslēguma pasākuma, kur, kā katru gadu, notika radošās komandas – režisora, aktieru, dramaturga – 36 stundu laikā sagatavoti lugu lasījumi – potenciālās izrādes skice, bija skaidrs, ka abi darbi ir interesanti, svaigi un nenodrellēti, taču arī ne vienkārši piemērojami skatuvei. Abi autori neliela apjoma lugās pagūst ievīt samērā daudz varoņu un spēles darbības vietu, tāpēc gadījumā, kad ierobežoti ir laika, aktieru, scenogrāfijas, kostīmu utt. resursi, šķita jo īpaši interesanti redzēt, kāds būs mākslinieku piedāvātais risinājums. Skatoties lasījumus (ne vienādā kvalitātē, bet abi radoši un asprātīgi) un atceroties LKA kino režijas studentu nereti ārkārtīgi interesantos diplomdarbus, ienāk prātā – lugas vairāk gan tomēr būtu piemērojamas īsfilmām, jo potenciāls abiem darbiem nenoliedzami ir.

    Uzreiz jāatzīmē, ka vērtīga bijusi tehniskā dramaturga piesaiste katrai no komandām. Gan Justīne Kļava („Konservi”), gan Sandija Kalniņa („CASH”) ar savu pieredzi un skatu no malas palīdzējušas īsināt/paplašināt/pārstrādāt dialogus, veikt korekcijas tēlu sistēmā. Pēc lasījumiem nelielā sarunā ar Lauri Gundaru abas radošās komandas atzina, ka patīkamākais darba procesā bijis kolektīvais jaunrades princips – visiem kopā dalīties savās idejās un meklēt labākos risinājumus. Abi jaunie autori bijuši arī atvērti korekcijām viņu darbos un ieinteresēti iepazīties ar izrādes tapšanas procesu, kas abiem bijusi pirmā šāda veida skatuves darba pieredze.

     

     

     

    Maksima Duboveca traģikomēdija „Konservi”, ko veikli un asprātīgi, nezaudējot ne lugas komisko, ne patiesībā dziļi traģisko slāni, skatuves versijā bija pārvērtuši režisors Toms Treinis un aktieri Jana Ļisova, Kaspars Zāle, Kārlis Derums, bija patīkams atklājums. Luga vēsta par 45 gadus vecu vīrieti Spartaku, kurš joprojām dzīvo pie savas mātes Kapitolinas, nav atradis stabilu darbu un izveidojis ģimeni. Kapitolina gan sapņo par vedeklu un mazbērniem, taču viņai ir arī savi uzskati, kādai būtu jābūt dēla sievai. Pieradusi vadīt (aiz mīlestības gan, protams) dēla dzīvi pa savam prātam, Kapitolinas zelta moto ir „Или я не права?” (Vai tad man nav taisnība?) vai arī „Мать всегда права!” (Mātei vienmēr ir taisnība!). Kad Spartaks, dodoties apciemot māti uz slimnīcu, iepazīstas ar augļu pārdevēju Ievu, 22 gadus jaunu meiteni ar 2 bērniem, viņš nojauš, ka Ieva neatbilst mātes izpratnei par īsto meiteni savam dēlam, taču cer, ka viss izvērtīsies labi… Lielākās nepatikšanas sākas, kad Spartaks pretēji mātes gribai un padomam sapinas ar savu klasesbiedru Radionu Žarovu, kurš viņam piedāvā nakts apsarga darbu konservu noliktavā.

    Lugas autors asprātīgi izvēlējies savu varoņu personvārdus. Savā garā un panākumos tomēr necilais Spartaks it nemaz nelīdzinās varonim. Lai arī ar labu sirdi, viņš ir visai kautrs, bakstāms un bīdāms pa dzīvi. Kā viņš atklāj Ievai – vārds viņam arī nav ielikts zināmajam karavadonim, bet gan tēva-alkoholiķa iemīļotā futbola sporta klubam par godu. Jaunā latviešu meitene Ieva, pārliecināta kristiete, Spartaka uzmanību gūst, piedāvājot iegādāties no viņas ābolus (asprātīga Bībeles alūzija), savukārt vienīgais, ko Kapitolina, būdama komuniste, atzīst par labu esam, iepazīstoties ar Ievu, ir viņas dvīņu puiku vārdi – Kārlis un Markss. Lugas situācijas, varoņi un dialogi izveidoti dzīvi un asprātīgi, saprotami, kaut kur tepat vien uz ielas satopami.

    Aktieriem kopā ar režisoru bija izdevies atrast tehniski vienkāršu, bet labu risinājumu, lai izspēlētu visas lugas ainas un varoņus. Jana Ļisova, tērpusies neitrālos melnos svārkos un džemperītī, uzliekot brilles vai meitenīgu puķainu šalli, pārtapa par Ievu vai Kapitolinu. Ar patīkamu humora izjūtu, bet ne nievājošu grotesku aktrises Kapitolina iemiesoja mātes valdonīgumu un rūpes un mīlestību vienlaikus. Kārlis Derums savukārt atveidoja gan Radionu Žarovu, gan Spartaka kolēģi noliktavā. Abi aktieri pārmaiņus iejutās arī teicēja lomā, informējot skatītājus par ainas vietu, laiku un situāciju. (Finālā Ievas tekstu lasīja arī K. Derums, J. Ļisovai atveidojot Kapitolinu.) Kaspars Zāle Spartaka lomā ļoti organiski manevrēja ar abām valodām, sarunājoties ar māti krieviski, bet Ievu pārmaiņus abās valodās un iemiesojot, no vienas puses, izmisīgu vēlmi dzīvot labi, no otras puses, šķiet, nepārvaramu neveiksminieka kodu un kūtrumu.

    Lugas (un arī iestudējuma) lielākā vērtība, manuprāt, slēpjas tajā, ka, lai arī visa lasījuma laikā zāle daudz smējās, jo aktieri un autors tiešām apveltīti ar labu humora izjūtu, tās fināls un varoņi patiesībā ir ļoti traģiski. Lasījumā izskaņā Janas Ļisovas Kapitolina pie sava dēla līķa saka: „Герой… Мой герой… Жил глупо и умер так же…” (Varonis… Mans varonis… Dzīvoja muļķīgi un arī nomira muļķīgi…).

     

     

     

    Tehniski vēl sarežģītāks uzdevums bija ticis režisorei Mārai Ribkinskai un aktieriem Madarai Borei, Kristapam Ķeselim un Niklāvam Kurpniekam. Margaritas Strodes „CASH”, kas vēsta par nākotnes notikumiem 2017. gadā, kad pēkšņi vairs nebūs iespējams norēķināties ar skaidru naudu, tādā veidā iedragājot gan Ģirta naudas atmazgāšanas biznesu, gan apgrūtinot prostitūtas Martas pakalpojumu norēķinu sistēmu, rakstīts pamatā kā kino scenārijs. Autore piedāvā 25 ainas sižetiski dažādās lokācijas vietās ar 16 dažādiem varoņiem, turklāt paralēli reālistiskām situācijām ievīti arī galvenā varoņa Ģirta murgi/ halucinācijas. Radošā komanda saprotamu iemeslu dēļ lugas ainas un tēlus bija reducējuši, taču, jāatzīst, līdz ar to ne vienmēr sižets bija uztverams un izsekojams. Lasījumā bija arī vairāki asprātīgi un radoši risinājumi. Spilgti un interesanti darbojās Niklāvs Kurpnieks gan ar masku sarkanu gaismu fonā iemiesojot Kristapa Ķeseļa Ģirta murgu ainas, gan atveidojot izbijušo bandītu, tagad budisma filozofijas piekritēju Arvīdu un Ministru, kurš regulāri apciemo mīlas priesterieni Martu. Ar humora izjūtu tika izspēlētas ar K. Ķeseļa Ģirta un M. Bores Līnas pāra, kuram kuru katru brīdi būs ģimenes pieaugums, attiecības. Kino iespējas visticamāk ļautu Margaritas Strodes scenārijam, kas intriģējoši savij daudzos varoņus dažādās attiecību līnijās un piedāvā arī aktuālas, mūsdienīgas problēmas, atklāties pilnībā.

    Eva Škenderska

    LU Baltu filoloģijas maģistru studiju programmas “Teātra zinātnes” 2. kursa studente