No 10. – 16. februārim norisinājās 2. praktiskās teātra tekstu izstrādes darbnīcu lugu konkurss “36 stundas”. Tā mērķis veicināt Latvijas dramaturģijas attīstību, stimulēt jaunu darbu tapšanu, attīstot daudzveidīgākas radošās sadarbības iespējas starp autoriem un teātri. Konkursa – darbnīcas rīkotāji – Biedrība DARBNĪCAS un „Dirty Deal Teatro”, sadarbībā ar Latvijas Dramaturgu ģildi.
Lugu autori tika aicināti iesūtīt jebkura apjoma pabeigtus lugu tekstus, kuri 36 stundu mēģinājumu procesā tika izstrādāti līdz skatuves lasījuma forma. Konkursa atlases komisija – dramaturgi Lauris Gundars, Rasa Bugavičute, teātra kritiķe Maija Treile un „Dirty Deal Teatro” direktore Anna Sīle, no 9 iesūtītajiem lugu tekstiem lasījumiem izvēlējās Aivas Birbeles lugu “Būda mežā”, kā arī Ivara Ozoliņa teksts “Ceļojums no Embūtes uz Liepāju“. Tomēr sakarā ar to, ka I. Ozoliņš darbnīcas nedēļā nevarēja piedalīties mēģinājumu procesā, darba procesā tika piesaistīta Neretieša luga “Mana mīļā”. Darbnīcu komandas vadīja režisori Kārlis Krūmiņš (“Mana mīļā”) un Ģirts Šolis (“Būda mežā”), tos izspēlēja aktieri Marta Ančevska, Uldis Siliņš, Mārtiņš Upenieks, Katrīna Albuže, Artis Drozdovs, Alise Polačenko.
Šogad lasījumu sagatavošanas procesam tika iesaistīti arī potenciālie teātra dramaturgi, tā uzsverot šī kopš pirmskara laikiem gandrīz vai piemirstā tehniskā profesionāļa nepieciešamību šodienas Latvijas teātra procesos. Teātra dramaturgu funkcijas veica Inga Liepa un Sandija Kalniņa.
16. februārī notika divas konkursa-darbnīcas noslēguma sesijas. Pirmspusdienā atlases komisijas locekļi tikās ar autoriem kuru teksti netika izvēlēti lasījumiem, lai argumentētu savu izvēli, kā arī izteiktu savu viedokli par šo darbu profesionālajām kvalitātēm. Vakarā divās pārpildītās “Dirty Deal Teatro” zālēs notika abi lasījumi, kuru neatņemama sastāvdaļa bija arī radošo grupu atsauksmes par darba procesu, kas ir “36 stundu” galvenais mērķis.
Autoru atsauksmes.
Aiva Birbele:
“Ekskluzīva iespēja, kad tavas lugas rakstīšanā iesaistās profesionāļu bariņš un palīdz tikt pie gala skaidrības. Mans lugas eksemplārs ir ,,piezīmēts” ar izsaukuma zīmēm vietās, kur nāksies strādāt no jauna, papildināt.
Došos uz kādu būdu mežā, lai pārrakstītu savu ,,Būdu mežā” un mans paldies visiem projektā iesaistītajiem ir tik liels, ka neietilpst feisbukā!
Kamēr milzīgais ,,paldies” cenšas kaut kur ietilpināties, es gribētu apzeltīt savu radošo komandu Ģirtu Šoli, Sandiju Kalniņu, Katrīnu Albuži, Arti Drozdovu un Uldi Siliņu.”
Neretietis:
“Dzīve pēdējā laikā ir tik joņojoša, ka laikus saņemtais paziņojums par to, ka neesmu ticis „36” stundu izvēlēto autoru skaitā, šķiet, atviegloja dzīvi. Tad, negaidīti pēc pirmā paziņojuma, saņēmu ziņu, ka esmu režisora Kārļa Krūmiņa radošās kompānijas izraudzīts kā notes puļķis jeb sūces tapa viena žūrijas izvēlētā autora vietā. Jautāja man, vai es varu piedalīties un būt klāt. Pēdējā gada un divu mēnešu laikā ierasties varu visur, kur vien nogādā sabiedriskais transports. Tāpēc teicu jāvārdu, aizsūtīju kopš iesūtīšanas mazliet papildināto lugu vēlreiz, bet trešdien ap trijiem slāju pa Dearty Deal Theatro kāpnēm, meklējot radošo komandu. Man bija viegli, jo nepazinu pilnīgi nevienu- arī režisors man bija vārds un uzvārds (un telefona numurs). Tieši tāpat kā es- viņiem.
Trešdien visi sasēdāmies tādā aplī, kura doma bija, acīmredzot, visiem justies vienlīdzīgiem. Tas formāli, jo runāja galvenokārt režisors un es, cenšoties abpusēji saprast, ko es domājis ar savu lugu- dialogu, ko viņi (reāli- režisors) sadomājoši no tā teksta taisīt. Režisors izgāja no telpas, es izdzirdu aktrišu balsis. Arī Mārtiņš vairāk ierunājās. Kad abām pusēm radās pārliecība, ka viens otru sapratuši, es devos uz autobusu Rīga-Nereta, lai, manuprāt, sarunāto uzliktu datortekstā. Viņi vairākkārt pārjautāja, vai tiešām es braucu no Neretas. Interesanti, no kurienes Neretietis varētu braukt, ja ne no Neretas?
Uzdeva man jautājumu – kāpēc tieši „Mana mīļā” iesūtīta konkursam. Tad nu atbildēju, ka man tā šķiet atbilstošākā spēles vietai. Apjoma, darbojošos personu dēļ. Citas ir normālai jeb lielajai skatuvei. 7 līdz13 personas DDT ir par daudz. Arī 1,5-2,5 stundas.
Līdz ceturtdienas 11:00 mans papildinātais un svītrotais eksemplārs pa internetu lidoja pie režisora Kārļa Krūmiņa un Co (Alise Polačenko, Marta Ančevska, Mārtiņš Upenieks, tehniskā dramaturģe Inga Liepa). Ceturtdien viņi katrs savās mājās un galvā domāja, ko ar to darīt, ko es atsūtīju, bet piektdien trijos pēcpusdienā visi ieradāmies darīt. Es, protams, vairāk vērot un retu reizi paskaidrot, kas tekstā domāts. Tomēr es esmu divreiz vecāks par viņiem visiem, vairāk redzējis. Tas parādās lugā tekstā.
„36”stundas –mana otrā pieredze profesionālā iestudējuma gatavošanas vērošanā. Pirmā bija, kad pirms apmēram 30 gadiem ASV profesors Straumanis(?) toreizējā Valmieras teātra kursa beidzējiem vadīja diplomdarba izrādes. To, ko tolaik teātros neiestudēja. Paldies par tolaik redzēto Līvijai Akurāterei. Varēju salīdzināt.
Tie, kas bija un redzēja, skatīja tādu mazpilsētas dziedoša Marlboro reklāmkovboja lētā varianta dzīvesstāstu muzikālā mērcē. No manis domātā paplukušā bez mīlestības laulībā dzīvojošā izkūņojās ne par kapeiku laimīgākais kantrī muzikants.
Lugas lasījuma laikā skatītāji smējās. Radās iespaids, ka vairums klātesošo ir par 110% dzīves veiksminieki, kuriem tādi lauztie likteņi sveši. Sev konstatēju, ka mans priekšstats par humoru un skatītāju vairuma- atšķirīgs. Atcerēšos arī to, ka publika vairumā bija teātra pārsātināta. Tādiem uztvere ir mazliet notrulinājusies. Pats atceros, kā jaunības dienās „ēdu” pa 6-8 izrādēm nedēļā. Tad uztvere un jutekļi mainās. Sāk līdzināties tam sabiedrības slānim, kam uzjautrinoši ir, ja parāda pliku pēcpusi. Īstas publikas reakcija man palika noslēpums.
Interesanti arī tas, ka, lugu veidojot, centos rast maksimālu motivāciju galvenā varoņa skatuviskajai kustībai, darbībai (nesaprātīgiem režisoriem iebakstot acī ar dažām remarkām), bet lasījuma sagatavotāji būtībā izdarīja pretējo- piesēja Mārtiņu Upenieku pie mikrofona, lai, nedod Dievs, vairāk par pussolīti nepaspertu. Tā teikt – centies nu vēl, dramaturg. Mēs tāpat izdarīsim pretēji. Mums vajag runājošus rumpjus, kas nekustas. Joks.
No sākotnējām divām lomām, kur viena bez teksta, klāt nāca vēl viena loma bez teksta. Cilvēks, kas man bija neredzami klātesošs, parādījās – Zanīte (Martas Ančevskas veidolā). Saprotu režisoru – tik labu aktrisi bez lomas nevar atstāt. Man patika, kaut sākotnēji biju domājis, ka grasās mūža draudzenes lomu divas dalīt.
Laikā no piektdienas līdz svētdienai piedalījos mēģinājumos, skatījos kā diezgan krasi ik dienu mainījās tas, ko gatavojas rādīt. Svētdien- atrādīšanās.
Sev es secināju, ka šāds neliela apjoma (mans teksts ap 45 minūtēm) teksts divām personām tapis pēdējo reizi (Šis nav solījums- zvērests, bet šī brīža viedoklis. Ja nu domas mainās?) Man tas bija kā eksperiments tam, vai varu. 2013.gada rudenī 3 dienās uzrakstīju, vienu vēl palaboju, un ir. Apmēram šādu apjomu var štancēt desmitiem pa gadu. Jautājums – kam tādi vajadzīgi? Ja kāds teiks- tevi izvēlējās, kaut kā notes puļķi, tad tas būtu cerēt uz otru loterijas biļeti ar vinnestu. Es to lugu izveidoju, mācībās pie L. Stumbres un L. Gundara mudināts- vai varu, jo daļa amatierteātru tagad skrien pakaļ mazajiem Rīgas teātrīšiem, iestudējot mazu apjomu, ar mazu sastāvu. Eksperiments – vai kādam vajadzēs? Redzēsim. „36” stundu iespaidā sākotnējais teksts gan tika papildināts, gan svītrots.
Lugām jātop, lai tās iestudētu. Vai „36”stundas radīja vēlēšanos, lai iestudē profesionāļi? Manuprāt, nē. Kopš 2012.gada decembra tapušās 8 lugas ir amatierteātriem, kas kaut mazliet respektē autoru. Teksta svītrošanu es pieņemu kā normu. Pats esmu iestudējot svītrojis(svešu tekstu, protams), bet klāt likšana man nepatīk. Ne pats darījis, ne patīk, ka man dara.
Dramaturgam šādā pasākumā piedalīties ir vērts, jo saldā migla un sapņi par iestudēšanu lielajos teātros ātri aizvējo. Man sapņi nepazuda, jo tādu nebija. Guvu apstiprinājumu savai pārliecībai. Tas ir vērtīgi.
Piedalīties ir labi (vienreiz!), bet jāizvērtē spēja būt klāt. Iedot, pamainīt, papildināt tekstu- tas ir viens, bet svarīgākais būt mēģinājumos un vērot, ko ar to tekstu izdara uz skatuves. Reāli transports tagad no manām jaunības dienām kļuvis tik neparocīgs, ka ārpus Rīgas tālāk par 100km dzīvojošam autoram piedalīties nav reāli. Arī dārgi (es pēdējo gadu to biļetes cenu nevērtēju, bet zinu no citu teiktā). Strādājošam nedēļu dzīvot Rīgā, ja nav radu- dārgi un neparocīgi, neiespējami.
Pasākums ir autoriem, kas dzīvo Rīgā un pie dzelzceļa līnijām, labu autobusa satiksmi. Vienreizējas pieredzes dē ļ- ļoti vērtīgs pasākums, kuru es šobrīd nedomāju atkārtot. Tā jūtos.
Paldies tiem, kas mani pacieta un piedošana Alisei un Martai par to, ka viņas bez teksta! Es tā vairāk nevienai aktrisei nedarīšu!
Par to manu vārdu. Neretas pusi vairāk zina kā Jaunsudrabiņa (arī dramaturgs) dzimteni, bet blakus esošā tagadējā Pilskalnes pagastā ir vesela dramaturgu plejāde – Jānis Veselis, Jānis Vainovskis (vēl tagad amatieri pa lugai ik gadu iestudē), Jānis Kļaviņš (pirms pirmā pasaules kara viņa „Velna skuķis”bija viens no iestudētākajiem amatieriem Latvijā, 2 gadu laikā divi lugas izdevumi), Lūcija Ķuzāne (jā, arī viņai ir 2 lugas), arī tagad rīdziniece Rita Missune un es, Neretietis, ar saknēm Pilskalnē vismaz no 1834.gada. Tie vārdi senākie liek mēģināt turēt latiņu augstu. Noteikti – būs citi autori – tāds dramaturģisks pagasts.”
Topošais teātra dramaturgs Inga Liepa:
“Jebkuram nediplomētam brīvā laika dramaturgam šis projekts ir vienreizēja iespēja piedalīties izrādes veidošanas procesā un saprast, kā režisors un aktieri strādā ar lugas tekstu, kā tiek veidota izrāde un kā rakstītais teksts atdzīvojas uz skatuves. Šī projekta ietvaros tiek nojaukta robežšķirtne starp lugu rakstītājiem un iestudētājiem. Lugas autoram tiek dota iespēja pamatot un aizstāvēt savu darbu, kā arī uzklausīt izrādes veidotāju argumentus un ieteikumus. Savukārt izrādes veidotājiem tiek dota iespēja pamatot savas prasības pēc kvalitatīvas dramaturģijas. Arī citu valstu pieredze apliecina, ka rakstīšanas un iestudēšanas procesu apvienošana zem viena jumta ir daudz produktīvāks modelis nekā šo divu procesu pilnīgā nošķiršana un nevajadzīgu priekšstatu kultivēšana.”
Skatītāju atsauksmes šeit: http://www.kroders.lv/verte/423